Ja neskaidros pieaugušie, bērnu “izglītos” internets
Centrs Dardedze” jau 20 gadus strādā pie vardarbības pret bērniem novēršanas, īpaši specializējoties bērnu seksuālas izmantošanas prevencijā. Pieredze liecina, ka pats efektīvākais līdzeklis vardarbības un īpaši bērnu seksuālas izmantošanas prevencijai ir uzticēšanās starp bērnu un pieaugušo (vecāku, pedagogu). T.i. kad bērnam rodas jebkāds jautājums, viņš zina, ka var vērsties ar to pie vecākiem vai pedagoga un saņemt mierīgu, godīgu, pamatotu, bērna vecumam un izpratnei atbilstošu atbildi.
Bērns no dabas ir zinātkārs. Mūsdienās bērniem “neērti” jautājumi rodas ļoti agri – visbiežāk bērnam savs telefons parādās 1.-2. klasē, tāpat arī citas viedierīces, kas Covid19 apstākļos kļuva nepieciešamas katram. Viedierīcēs ir internets, bet internetā klikšķa attālumā ir pieejama pornogrāfija. Situācija, kad šāds saturs ir bijis brīvi pieejams jebkuram bērnam, nav bijusi vēl nekad vēsturē, un diemžēl, domājot reāli, mēs nevaram to novērst. Pat, ja vecāki ir ieslēguši visus iespējamos filtrus, kāds cits skolas “kolēģis”, radinieks vai kaimiņš tomēr to parāda bērnam. Jaunākie dati liecina, ka bērni sastopas ar pornogrāfiju jau vidēji 9 gadu vecumā, biežāk nejauši. Lieki teikt, ka visvieglāk atrodamā pornogrāfijas daļa ir vardarbīga un dzimumu lomas degradējoša, atstājot satraucošu, nereti ilgtermiņa ietekmi uz bērnu vēl pirmspubertātes vecumā.
Ja vecāks nav jau no mazotnes brīvi runājies ar bērnu par jebkuriem bērna jautājumiem – par bērna ķermeni, tā pārmaiņām, drošām un nedrošām cilvēku savstarpējām attiecībām, tad bērns, visdrīzāk, neiesāks šīs sarunas pirmais. Viņam nebūs pieredzes, ka par šo ar vecākiem (vai pedagogu) var runāt. Ja bērns pavaicāja kaut ko vecākam neērtu, bet vecāks satraucās, sadusmojās vai, neko nepaskaidrojot, paziņoja “Tev par agru to zināt” – viss, mēs bērna uzticēšanos šai jomā esam zaudējuši. Viņš augot ar saviem arvien jaunajiem jautājumiem paliek viens, un galvenais avots informācijas precizēšanai par to, kas ir kas, būs “Google” un vienaudži (turklāt tēmas, par kurām pieaugušie nekad nestāsta, ir īpaši vilinošas). Mēs nonākam situācijā, kad saruna ar uzticamiem pieaugušajiem par seksualitāti bērnam nav pieejama, bet pornogrāfija pieejama jebkurā laikā. Internets un pornogrāfija kļūst par bērna galveno “seksuālo izglītotāju” vecumā, kad viņa smadzenes tam vēl nav gatavas, radot trauksmes, atkarības un daudzus citus riskus.
Noslēpumainība un tabu tēma ir galvenais trumpis arī bērnu seksuālu izmantotāju rokās. Ja bērnam ir kauns, bailes un vainas apziņa par to, ko viņam kāds ir nodarījis, kā arī sarunas ar vecākiem vai citiem tuvajiem cilvēkiem par “jūtīgām” tēmām nenotiek, bērns par to neizstāstīs citiem. Bērns klusēs, un viņam varēs netraucēti darīt pāri. Vidēji bērni izstāsta par seksuālu pāridarījumu 10 gadus pēc notikušā, bet daļa neizstāsta vispār.
Ieviešot likumus, kas aicina par kaut ko “nerunāt” un veicina pieaugušajos un bērnos kaunu, bailes un vainas apziņu par to, ko viņi pārrunā, mēs apdraudam bērnus. Vecāki netieši tiek mudināti no neērtām tēmām izvairīties, bet pedagogi var baidīties, kā vecāki, vadība un citi reaģēs. Tā mēs palielinām noslēpumainības un tabu tēmu teritoriju, kurā bērns paliek viens ar interneta sniegtiem “skaidrojumiem”. Būsim reāli: bērnam visa iespējamā informācija internetā jau ir pieejama, bet orientierus mēs viņam nebūsim iedevuši.
“Centra Dardedze” psihologi, sociālie darbinieki un citi speciālisti ir pārliecināti, ka ar bērnu ir jārunā par to, ko viņš jautā, kas viņam interesē un kas viņa dzīvē ir šobrīd aktuāls – tikai tā mēs varam viņam preventīvi iedot kvalitatīvu, veselīgu informāciju un tādējādi viņu pasargāt, pie viena arī stiprinot bērna-vecāka vai bērna-pedagoga uzticēšanās saikni. Iespēja pārrunāt “neērtas” tēmas bērnu pasargās nesalīdzināmi labāk nekā aizliegumi par tām runāt. Jo vairāk ir aizliegumu runāt, jo nedrošākā situācijā paliek bērni. Vecumam un situācijai atbilstošas zināšanas un sarunas patiešām ir vienīgais veids, kā mēs šodien varam bērnus pasargāt.
