Par drošību attiecībās

Vecāki un skolotāji ne vienmēr var būt bērnam līdzās un viņu pasargāt, tāpēc ļoti svarīgi, lai mēs jau kopš mazotnes mācītu bērnam atpazīt nedrošas situācijas un skaidrotu, kā tajās rīkoties. Runājoties un iemācot bērnam atšķirt labus pieskārienus no sliktiem, labus noslēpumus no sliktiem, mēs palīdzam viņam par sevi pastāvēt. Šī iemesla dēļ bērnus, kas sasnieguši 4 gadu vecumu, aicinām ciemos pie drošuļa Džimbas, kur dažādas personiskās drošības tēmas ne vien pārrunājam, bet arī izspēlējam.

Svarīgi katru dienu veltīt bērnam pietiekam daudz uzmanības un veidot ar bērnu atklātas, uzticēšanās pilnas attiecības, lai viņš zinātu, ka var vērsties pie vecākiem ar jebkuru jautājumu. Turpretī, ja bērns ikdienā netiek uzklausīts, bieži tiek atraidīts, apklusināts vai vecāki viņam netic, ir liela varbūtība, ka arī bīstamā situācijā viņš pie vecākiem vairs nevērsīsies.

Bērns būs pasargāts, ja par drošību ar bērnu runāsim ne vien atsevišķās nodarbībās, bet arī ikdienā. Šeit daži padomi sarunai ar pirmsskolas vecuma bērniem:

Kā zināt, kad jāmeklē palīdzība?

Svarīgi, lai jau mazotnē bērni mācās uzticēties savām izjūtām. Vecāki var skaidrot, ka bērnam jāieklausās savā iekšējā balstiņā – jo parasti sirds (intuīcija) pasaka priekšā, ka kaut kas nav kārtībā. Tā darbojas kā trauksmes zvans, kad jāmeklē palīdzība.

Kā rīkoties, ja kāds grib bērnu kaut kur aizvest pret viņa gribu?

Jācenšas skriet tur, kur ir daudz cilvēku, kā arī skaļi jāsauc “Palīgā!”. Tāpat var saukt “Tas nav mans tētis (mamma)!”, lai citi zina, ka šis cilvēks bērnam ir svešs. Ja kāds dara bērnam to, kas viņam rada trauksmi – jāiemāca teikt: “Nedari man tā, man tas nepatīk!”

Ko darīt, ja ir bail?

Šādās situācijās mazi bērni visbiežāk grib paslēpties un sēdēt klusu, taču jāmudina darīt pretējo – meklēt cilvēkus un saukt palīgā. Palīgā jāsauc arī tad, ja bērns nevienu cilvēku tuvumā neredz, jo kāds tomēr var sadzirdēt. Turklāt palīgā jāsauc ne vien dažas reizes, bet gan tikmēr, kamēr kāds sadzird. Palīgā saukšanu varam arī izmēģināt kopā ar bērnu, taču ar šo vārdu jokot nevar – jo, kad tiešām būs vajadzīga palīdzība, cilvēkiem var šķist, ka tikai spēlējies.

Ko darīt, ja palicis slikti bērna pieskatītājam?

Bērnam atkarībā no viņa spējām jāiemāca zvanīt 112, pasaukt palīdzību pa logu vai iet pie kaimiņiem. Atbilstoši bērna vecumam ieteicams arī iekārtot konkrētu vietu pie ledusskapja, sienas vai tāfeles, kur vienmēr stāv svarīgākie telefona numuri ārkārtas zvaniem un uzticības personām. Vecākiem bērniem vajadzētu zināt arī bērnu un jauniešu uzticības telefona numuru 116111.

Kā pasargāt bērnu no seksuālas vardarbības?

Bērniem svarīgi iemācīt arī intīmo ķermeņa daļu nosaukumus, izstāstot, ka tām citi cilvēki pieskarties nedrīkst (ar izņēmumu, ja tas ir ārsts vai tml.). Savukārt, ja kāds tās aiztiek vai prasa pieskarties viņa intīmajām vietām vai skatīties uz tām – par to noteikti jāizstāsta vecākiem vai citam pieaugušajam, kam bērns uzticas. Pat tad, ja pāridarītājs citiem stāstīt ir aizliedzis. Ja pieaugušais bērnu neuzklausa – ej pie cita, kamēr atrodi cilvēku, kas tev palīdz.

Iemāciet bērnam “Biksīšu likumu”: neviens nedrīkst bērnam pieskarties ķermeņa intīmajās vietās, ko parasti sedz apakšbiksītes, arī bērnam nevajadzētu šajās vietās pieskarties citiem. Bērns nekad nav pārāk mazs, lai iemācītos “Biksīšu likumu”, jo jebkura vecuma bērnu var ļaunprātīgi izmantot!

“Biksīšu likumam” ir pieci svarīgi padomi:

1. Tavs ķermenis pieder tikai tev!

2. Ir labi un slikti pieskārieni! Saki “nē” sliktajiem!

3. Ir labi un slikti noslēpumi. Vienmēr izstāsti sliktos!

4. Pasargāt bērnu un novērst vardarbību ir pieaugušā atbildība!

5. Zināt, pie kā vērsties pēc palīdzības!

Lai mācītu bērnam “Biksīšu noteikumu”, aicinām izmantot šos materiālus:

Džimba dzīvo te

“Centrs Dardedze”
Cieceres iela 3a, Rīga
Tel. 67600685
info@centrsdardedze.lv
www.centrsdardedze.lv

 

Virtuālā tūre